METAПереводчикПереводчикклавиатурав

META
Переводчик
Переводчик
клавиатуравставитьочистить

Reiz dzīvoja lokomotīve, vārdā Elvīra, brīnišķīga, sarežģīta lo­komotīve.
Nopietna un pamatīga viņa bija, taču tad, kad īsti atraisījās, pilnā gaitā slīdēdama uz priekšu, un visi virzuļi apbrīnojamā saskaņā kustināja elkoņus un ceļgalus, izskatījās, ka uz sliedēm Mazo Gulbīšu deju dejotu pasaulslavens balets — tikai melnos, ne baltos svārciņos un kurpītēs tērpts.
Jā, lokomotīve Elvīra bija īsta māksliniece, jo viņa no sirds mī­lēja savu darbu un neparko negribētu strādāt citu.
Viņas darbs bija grūts un atbildīgs, un svarīgs. Divdesmit va­goni, simtiem cilvēku, maisi ar vēstulēm, gala stacijas, lielas stacijas, mazas stacijas, pārbrauktuves, tilti… Par visu jāatbild, Visam jāseko līdzi. Jāskatās, lai neviens vagons nenobītos no šaurā un augstā tilta, pareizāk sakot, ne jau no tilta, bet dziļuma, kas zem tā.
Elvīra juta, kā tajās dienās, kad bija gaidāma upes šķērsošana, jau kopš rīta nervozē visi divdesmit vagoni un it īpaši jau Ēriks — pats jaunākais, pēdējais, kuram pār tiltu arī jādodas pēdējam.
Turklāt Ēriku turēja tikai aiz vienas rokas, otra palika tukša
un vēsa.
Elvīrai viņš allaž bija jāiedrošina ar garu un siltu pūtienu, un tad, kad laimīgā kārtā tilts bija palicis aiz muguras, viņa pat vislie­lākajā steigā neaizmirsa nosūtīt Ērikam vienkāršu uzslavu "Re-dzi nu!… Re-dzi nu!…", ko deviņpadsmit vecākie vagoni nogādaja ad­resātam, cits citam žigli jo žigli — kā spēlītē "sabojātais telefons" — klusītēm uzsaukdami: "Re-dzi nu!… Re-dzi nu!…"
Tikai neviens te tīši neburkšķēja un netīši nepārklausījās, jo uz dzelzceļa jau nav nekāda spēlēšanās!
Ēriks sadzirdēja tieši to, ko Elvīra bija teikusi, un, daudz neprā­todams, lepni un atviegloti uzsauca "Re-dzi nu!…" alkšņu pudurim, kurš pat iedomāties nespēja, kāpēc šajā ceļa posmā lokomotīves augstā piere norasojusi sevišķi lielām lāsēm un kāpēc pēdējais va­gons pazūd līkumā ar sevišķi neatkarīga, pavisam pieauguša vagona sejas izteiksmi — sak, nenāc par tuvu, tāpat netiksi man līdzi!
Un tajā pašā brīdī, kad lokomotīvei bija saspringti jādomā par tiltu, par visiem vagoniem kopā un turklāt vēl par Ēriku atsevišķi, viņa nedrīkstēja aizmirst ari karsto tēju, ko piektā vagona pavadone Nellija nupat ienesusi kupejā, kura brauc Viesturs (vai pavisam cits puika) ar mammu un tēti. Lokomotīvei bija jākustas īpaši uzma­nīgi, lai tēja neizšļakstītos uz bērna rociņām un neapplaucētu tās. Tāds nu bija viņas darbs.
Lokomotīvei Elvīrai bija arī sapnis.
Tas bija liels un skaists, un svarīgs sapnis, tikpat liels un svarīgs kā viņas darbs.
Lokomotīve sapņoja reiz uzkāpt kalnā — īstā baltzilā virsotnē, kur nav vairs koku, pat pundurkociņu ne, tikai milzu lāstekas klintis aug ar galotnēm uz leju — kā nobijušās no tuvo debesu asā skaidruma.
Dzelzceļš veda gan uz kalniem, bet dvīņumāsas sliedes bija dzel­žaini stingras un piesardzīgi prātīgas: tās turējās aizās vai — ja nu citādi vairs nevarēja — līda iekšā tumšos, mazliet biedējošos tune­ļos, vairīdamās pa gabalu pat no vismazākās virsotnītes.
Elvīru ar dvlnēm saistīja grūtībās un priekos pārbaudīta mūža draudzība. Viņa saprata sliedes no pusvārda, pusdunējiena, pusklaudziena, un abas nopietnās māsas saprata Elvīru.
Tomēr, tomēr — jau kopš pašas pirmās viņu satikšanās dienas arī tāds kā vēsums valdīja viņu attiecībās.
Elvīru tas skumdināja, un visu mūžu viņa centās to izdeldēt. Viņa darīja to mazliet viltīgi, varbūt mazliet savtīgi — mēģināja iekveldināt dvīņumāsās ilgas pēc virsotnes.
Tuvodamās kalniem, Elvīra vienmēr uzsāka augsto dziesmu, virsotņu dziesmu, un sliedēm tad neatlika nekas cits ka vilkt līdzi. Jo viņas visas trīs taču bija tik cieši saistītas.
Sliedes dziedāja negribīgi, ar pusmutīti, bet dziesmai ir savi li­kumi un savs spēks. Sevišķi naktīs, sevišķi mēnesnīcā dvīņumāsas sāka dziedāt pavisam brīvi — itin kā pašas būtu dziesmu uzsākušas.
Un tā nu reiz lokomotīvei gandrīz izdevās piepildīt savu sapni.
Mēness spīdēja tik maigi, virsotne vizēja tik balti un Elvīra dzie­dāja tik pacilāti, ka sliedes zaudēja savu dzelžaino stingrību.
Tiekdamās virsotnei pretim, viņas pēkšņi lēnām izslējās gaisā kā tvirti liliju kāti, un lokomotīve Elvīra juta, ka beidzot traucas ne tikai uzpriekšu, uz priekšu, bet arī uz augšu! Viņa cēlās pār aizu, pār klinšu nogāzi, un virsotne nāca tuvāk un tuvāk. Elvīra jau ar visu savu smago dzelzs augumu itin kā sajuta vieglo, smalko vir­sotnes pieskārienu debesīm. Dzinnn!
Un te pēkšņi viņa pamanīja, ka lāstekas stiepjas viņai pretī kā pirksti, neatlaidīgi cenzdamās pievērst uzmanību kaut kam tur lejā.
Elvīra atskatījās pār plecu un spožajā mēnessgaismā ieraudzīja, ka dziļi aizā kaut kas mazs mazītiņš kūņojas. Tomēr lokomotīve nepaspēja saskatīt, kas īsti tas ir, tāpēc no vagona uz vagonu sūtīja jautājumu Ērikam, lai viņš, aizai vistuvāk būdams, palūkojas, kas tur notiek.
Ēriks baiļodamies paskatījās atpakaļ un tūdaļ raidīja lokomo­tīvei trauksmes signālu — aizā klinšu spraugā iekritis zaķabērns! Netiek laukā jau trešo dienu! Zaķumāte aiz bezpalīdzības vai prātu zaudējusi.
Lokomotīve Elvīra uzsauca sliedēm, lai tās jel ātrāk nolaižas zemē. Sadrebinādams gulētājus — un dažu labu pat pamodinā­dams, vilciens strauji, bet arī pietiekami uzmanīgi atgriezās uz zemes un ķērās pie glābšanas darbiem.
Pirmais vagons palūdza mašīnistam virvi, piektais piesēja tai galā maisu, ko bija dabūjis no pavadones Nellijas, un tad pastarītis Ēriks, lokomotīvei Elvīrai komandējot, ieslidināja virvi klinšu spraugā. Kad trīcošais zaķabērns bija ierāpies maisā, Elvīra kopā ar visiem divdesmit vagoniem lēnām lēnītiņām — lai maiss nelēkātu pa akmeņiem! — vilka dārgo dzīvo kravu laukā.
Ēriks turēja virvi tik cieši, ka neviens to nespētu viņam atņemt.
Zaķumāte, savu bērnu pie krūtīm piespiedusi, asarām acīs ļekatoja no viena vagona pie cita, nezinādama, kā pateikties. Un vis­labākos vārdus viņa veltīja pastarītim Ērikam, kurš viņas acīs nu bija kļuvis par drosmīgāko, vīrišķīgāko un veiklāko vagonu pasaulē. Turpmāk vienmēr, kad tālumā iedunējās kāds vilciens, zaķumāti pārņēma nevis aukstās baiļu trīsas, bet gan siltie pateicības un mī­lestības viļņi. Un viņa sūtīja uz dzelzceļa pusi vislabākās domas, visgaišākos vēlējumus.
Bet lokomotīve Elvīra, no zaķiem atvadījusies, turpināja ceļu caur aizu, tikai pēc brīža atcerēdamās, ka šonakt taču gandrīz bija piepildījies viņas sapnis.
Pēc tā gadījuma reižu reizēm sliedes atkal padevās Elvīras dziesmas, mēnesnīcas un virsotnes spožuma burvībai, taču vien­mēr, tiklīdz tāsdruscīt paslējās virs zemes, lāstekas, kas auga no kalna smailes uz leju, kā pirksti uz kaut ko norādīja, par kaut ko brīdināja. Vai nu atkal kāda maza radībiņa bija nokļuvusi nelaimē, vai arī kāds pavecāks pasažieris varēja nokrist no guļamsola, vil­cienam kaut lēnām sākot slīdēt augšup.
Un lokomotīve Elvīra vienmēr atgriezās uz zemes, lai viņas sapnis kādam nenodarītu pāri.
Taču no sava sapņa Elvīra nav atteikusies, tikai paslēpusi to darbā un skumjās. Viņas skumjas ir garas, un sliedes ir garas un stiepjas viņai pretī kā divas spožas lāstekas no kalna virsotnes, tu­rēdamas Elvīru pie zemes. Lai kurp vestu ceļš, gaišās pilnmēness naktīs, gaidīdama brīdi, kad sliedes atkal izsliesies gaisā kā tvirti liliju kāti, Elvīra stāsta vecākajam vagonam, cik ļoti viņa gribētu uzkāpt virsotnē.
Nakts klusumā vagoni cits pēc cita arvien maigāk un melodiskāk atkārto viņas vārdus: "Kal-ni, kal-ni, vir-sot-nes, kal-ni, kal-ni vir-sot-nes…"
Un pastarītis Ēriks tos izčukst visiem alkšņu puduriem, tiltiem un zaķaberniem, kas vien ir tuvumā.
Un piektā vagona pavadone Nellija, tējas glāzes skalodama, no­gurusi dungo līdzi.
Un mazais Viesturs (vai pavisam cits puika), mammai blakus uz pacietā guļamsola gulēdams, sapnī redz īstu baltzilu virsotni, kas viegli un smalki pieskaras debesīm. Dzinnn!
поменятьПеревестиAя -> zz -> я
копироватьпечатьediturlinblogchangeverone
По-латышски
Reiz dzīvoja lokomotīve, vārdā Elvīra, brīnišķīga, sarežģīta lo­komotīve.
Nopietna un pamatīga viņa bija, taču tad, kad īsti atraisījās, pilnā gaitā slīdēdama uz priekšu, un visi virzuļi apbrīnojamā saskaņā kustināja elkoņus un ceļgalus, izskatījās, ka uz sliedēm Mazo Gulbīšu deju dejotu pasaulslavens balets — tikai melnos, ne baltos svārciņos un kurpītēs tērpts.
Jā, lokomotīve Elvīra bija īsta māksliniece, jo viņa no sirds mī­lēja savu darbu un neparko negribētu strādāt citu.
Viņas darbs bija grūts un atbildīgs, un svarīgs. Divdesmit va­goni, simtiem cilvēku, maisi ar vēstulēm, gala stacijas, lielas stacijas, mazas stacijas, pārbrauktuves, tilti… Par visu jāatbild, Visam jāseko līdzi. Jāskatās, lai neviens vagons nenobītos no šaurā un augstā tilta, pareizāk sakot, ne jau no tilta, bet dziļuma, kas zem tā.
Elvīra juta, kā tajās dienās, kad bija gaidāma upes šķērsošana, jau kopš rīta nervozē visi divdesmit vagoni un it īpaši jau Ēriks — pats jaunākais, pēdējais, kuram pār tiltu arī jādodas pēdējam.
Turklāt Ēriku turēja tikai aiz vienas rokas, otra palika tukša
un vēsa.
Elvīrai viņš allaž bija jāiedrošina ar garu un siltu pūtienu, un tad, kad laimīgā kārtā tilts bija palicis aiz muguras, vi